Aktuāli
Par studiju
Nodarbību saraksts
Galerija
Video
Publikācijas
Prese
Piedāvājums
Sadarbības partneri
Kontakti
Publikācijas
Kāpēc dejas māksla pieder baznīcai

Psiholģija mums #46 (4/2009)
Vija Vetra, dejotāja, horeogrāfe, mākslas maģistre

Vija Vētra bija pirmā, kas ieviesa sakrālo deju Rietumu stilā Anglijas, Austrālijas, Amerikas un arī Latvijas dievkalpojumos. 1961. gadā Vija Vētra pirmoreiz dejoja Koventrijas katedrālē, lai gan līdz tam Anglijā neviens vēl nebija dejojis nevienā dievkalpojumā, un šo rakstu viņa uzrakstīja angļu valodā pēc mācītāja lūguma, lai izskaidrotu konservatīvajiem angļiem, ka arī deja var būt Dieva slavināšanas forma. Šādu deju sauc par sakrālo deju (latīņu sacer – svēts). Raksts publicēts arī Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1965. gada 1. septembrī.

Kopš manas turnejas Amerikā daudz unitāriešu baznīcu ir aicinājušas mani piedalīties ar dejām viņu dievkalpojumos. Tāpat bijuši līdzīgi aicinājumi no episkopālajām un anglikāņu baznīcām – no Havaju salām pāri kontinentam līdz Amerikas austrumu krastam. Dejoju Johana Sebastina Baha korāļus, Tagores reliģiskās dzejas, Bībeles psalmus un “Bēgļu lūgšanu” stilizētā Abrenes tērpā, veidojot dejisku tēlu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” tautasdziesmas melodijai.

Dejas baznīcā nav “izrāde”, bet gan ir dievkalpojuma sastāvdaļa, saskaņota ar dievkalpojuma tēmu. Psalmos lasām: “Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (150 : 4) Tātad deja kā ievlūgšanas veids bijusi pazīstama jau jūdiem. Līdzīgā kārtā senie ēģiptieši, acteki, maiji, grieķi un citas tautas ar augstu kultūru plaši izmantojušas deju svinībās un kulta dzīvē. Senie Indijas tempļi, hindu reliģijas svētās vietas ir bijuši un daļēji vēl tagad ir dievbijīgu deju upura vietas. Turklāt Indijā deja tika kopta kā uzskates līdzeklis, lai mācītu dziļāku reliģisku izpratni ar alegoriskajiem hindu mitoloģijas stāstiem.

Piemēram, cilvēka dvēsele nebeidzamos meklējumos un ilgās pēc Dieva iemiesota “Radā”, kas tiecas pēc dieva Krišnas. Šī leģenda žestos un ritmiskas dejas kustībās lietota, lai dotu draudzei dziļāku un tiešāku izpratni par attiecībām starp cilvēku un Dievu. Kad pārdzīvojums ir pārāk liels un vārdi nespēj izteikt visas jūtu pakāpes, tad kustība dod jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas.

Dejā cilvēka ķermenis, ko apgaismo augstāku mērķu caurstrāvots gars, kļūst par pilnīgāku izteiksmesinstrumentu. Samuēla 2. grāmatā (6 : 14) lasām, ka ķēniņš “Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā”.

Kustība patiešām ir īsta dzīvības zīme un simbols no pirmās augšanas pulsācijas organismā, no pirmās asna vēršanās pret sauli. Kustība ir dzīvības atklāšanās visās tās formās. Indijā nemitīgo visas dzīvās radības aktivitāti dēvē par “ikdienišķo deju”. Dievu Šivu hindu reliģijā sauc par “Dejas kungu”, kas radījis visu pasauli dejodams.

Iekams cilvēks darināja citus instrumentus sevis izteikšanai, viņam jau bija viņa paša fiziskais ķermenis un balss, kas ir Dieva doti instrumenti. No senlaikiem cilvēks ir lietojis un izkopis šos instrumentus, pakāpeniski veidodams dejas mākslu, izkoptu kustību stilu, parasti izmantojot balsi pavadījumam. Pat agrīnā kristiešu baznīcā pazina dejas rituālo nozīmi, un šīs senās tradīcijas atliekas vēl ir dzīvas katoļu baznīcā un to mācītāju simboliskos žestos dievkalpojumulaikā.

Spānijā reizi gadā Corpus Christi svētkos desmit jaunekļu grupa dejo galvenā altāra priekšā skaistajā Seviļas katedrālē. Citās vietās Spānijā Ziemassvētkos baznīcā attēlo ganu dejas, kas pauž prieku par Kristus dzimšanu. Arī Meksikā sevišķās svēto dienās ar dejām baznīcā tiek ievadīti un pabeigti svētki. Šajās zemēs, kur deja un dziesma ir parasta ikdienas dzīves daļa, šīs tradīcijas vēl aizvien daļēji ir spēkā. Taču tās arvien vairāk aprok tehnoloģijas straujā attīstība un mehanizētās civilizācijas formas.

Ir vēl kāds cits apstāklis, kas palīdzējis deju tās sakrālajos aspektos izstumt no dievkalpojuma formām. Tā ir tendence novilkt stingru robežu starp garīgo un fizisko pasauli, neievērojot iespēju, ka viena var izpausties caur otru. Ja Dievs ir radījis cilvēku ar fizisko ķermeni blakus dvēselei, vai tad varam šaubīties, ka tā bijusi daļa viņa gudrā visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā. Tas, kā izveidojam attiecības starp šiem abiem, ir atkarīgs no mūsu izvēles. Mēs varam padarīt miesu par templi, kurā mājot garam, bet varam arī to pārvērst par cietumu, kas ierobežo un sasaista garu. Ideāls ir harmonija – līdzsvars starp garīgo un fizisko. Pārlieku uzsvars tikai uz vienu vai otru ved tiešā ceļā uz nelaimi.

Deja ir pilnīgs simbols ideālai harmonijai starp garīgo un fizisko esmi. Dejā cilvēka ķermenis kļūst par labi noskaņotu instrumentu, kura akordos izskan garīga pieredze. Deja ir radusies kā dabiskāka un pilnīgāka tās garīgi fiziskās vienības izteiksmes forma, kas ir cilvēks. Tajā izpaužas simboliska miesas un dvēseles sakušana.

Sanskrita rakstos par Indijas tempļa dejām deja ir nosaukta par “miesas un gara laulībām”. Tēlniecība, glezniecība un mūzika ir mākslas veidi, ko gandrīz vienmēr ir atbalstījusi kristīgā baznīca, slavinādama dievišķo esamību. Deja, kas ir dzīva skulptūru vai gleznu sērija, vizuāla mūzika, arī ir pelnījusi savu vietu, varbūt pat goda vietu, starp citām mākslām, ar kurām tā saistīta. Ja baznīcās varam dziedāt Baha korāļus, kāpēc gan lai nevarētu to pašu garīgo pārdzīvojuma intensitāti un dziļumu izteikt kustībā? Jo pāri visam deja izsaka prieku un pacilātību par dzīvi, ko Dievs mums devis, izsaka dzīves ekstāzi – “Es esmu!”: “Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku.” (Ps. 30 : 12)

* * *

Šī gada jūnijā Liepājas Universitātes sporta katedras lektore, deju pasniedzēja, dejotāja, Mg. sc. educ. Zita Valka tikās ar izcilo un unikālo dejotāju, deju pasniedzēju Viju Vētru, lai uzklausītu viņas pieredzi un pārdomas par sakrālo deju.

Atveroties “dzelzs priekškaram” un Latvijai iegūstot brīvvalsts statusu, man beidzot bija ļauts iebraukt arī Latvijā. Tā arī bija pirmā reize, kad sakrālo deju atvedu uz Latviju.

Pirmais dievkalpojums ar manu piedalīšanos notika Kuldīgas Sv. Annas baznīcā. Manu deju var uzskatīt par dievkalpojumu. Bija arī ērģeles, čells un Rabindranata Tagores dzeja. Tas nebija koncerts, bet tieša kalpošana ar deju, dzeju un mūziku

Sakrālā deja izsaka cilvēka dvēseles tiekšanos pēc Dieva. Tāda arī ir šīs dejas būtība. Sakrālā deja noteikti būtu izpildāma sakrālas mūzikas pavadījumā. Visvairāk piemērotā tam ir Baha, arī Haidna komponētā klasiskā mūzika. Var izmantot arī citu mūziku, taču tai jābūt ieturētai, ar svētuma izjūtu, ar bijību. Dejai jābūt piemērotai pašam dievnamam, tā reliģiskajai izpratnei, un būtu jāaizliedz dejot tādu deju, kas ievkalpojumā “neiederas”. Piemēram, steps ir izklaides deja, kurai nav svētu, abstraktu un reliģisku īpašību, un pati stepa forma nekādi neiederas baznīcā.

Arī ne visi flamenko dejas stili iederas dievnamā, noteikti ne alegrías (spāņu val. alegría –prieks) un bulerías (spāņu val. bulería – izjokošana, jautrība). Izņēmums ir cante jondo (spāņu valodā – dziļā dziesma) – tā ir kā dvēseles dziļāka izpausme ar flamenko dziesmas, dejas un mūzikas formu starpniecību. Vēl ir tādas flamenko dejas kā siguiriyas un soleares, ko dejo ļoti nopietnā formā, ne kā izklaidi. No Eiropas klasiskās dejas formām vairāk piemērots ir klasiskais balets, ja vien dejotājs interpretē sakrālo mūziku. Turklāt liela nozīme ir dejotāja mūzikas izjūtai.

Tātad, raugoties uz sakrālo deju no strukturālā viedokļa, to varētu saukt par noteiktā dejas struktūrā interpretētu sakrālo mūziku. Savukārt mūzika kalpo par ierosinātāju dejas formu radīšanai.

Sakrālā deja kā kustību improvizācijas forma var tapt arī pilnīgā klusumā.

Deja jau pati par sevi ir kā muzikāls instruments telpā. Jebkura ķermeņa kustība telpā veido līniju, kas identificējama ar mūziku. Turklāt svarīgs faktors ir paša dejotāja iekšējais –pārpersoniskais – apziņas stāvoklis. Tad var dzirdēt, kā cilvēki elpo, jo mūzika sākas ar klusumu. Ja nebūtu klusuma, mēs nezinātu, kas ir mūzika. To pašu var attiecināt uz miera stāvokli un kustību. Bet, tā kā mūsu ķermenis ir tik tuvu mūzikas izteiksmei, mēs to izsakām ar mūziku. Jo smalkāka ir mūzikas, dejas un to interpretētāju vibrācija, jo tuvāk tā ir dievišķajam, sakrālajam.

Indiešu klasiskā deja ir sakrāla jau pēc sava satura un visām tās izpausmes formām. Indijā klasiskā deja tiek izmantota, lai gūtu dziļāku reliģisku priekšstatu par attiecībām starp cilvēku un Dievu. Indiešu deja ir tautas tradīcija, neatņemama tās kultūras sastāvdaļa.

Manā izpratnē jēdziens “deja” saplūst ar jēdzieniem “visas mākslas” un “garīgās vērtības”. Kultūra ir daļa no mums, un mēs esam daļa no tās. Mūsu ikdienā un sadzīvē kultūra ir it visā. Tā ir dzīvesveids, un, ja to mainām, mainās arī kultūra. Ja mūsu kultūras dominante ir materiālo vērtību vairošana, tad kultūra zūd. Kultūra ir garīga vērtība mūsu dzīvē, kas ietver visas mākslas, arī deju. Ja tās zaudējam, zūd arī kultūra. Tad cilvēki pārtop par viltīgiem materiālistiem, turklāt uz citu rēķina.

Bet nobeigumā vēlos citējot sūfiju meistara, garīgā skolotāja Hazrata Inaijata Hana vārdus: “Dejojošas dvēseles kustības ir graciozas jebkurās tās izpausmēs.”

Iekams cilvēks darināja citus instrumentus sevis izteikšanai, viņam jau bija viņa paša fiziskais ķermenis un balss, kas ir Dieva doti instrumenti. No senlaikiem cilvēks ir lietojis un izkopis šos instrumentus, pakāpeniski veidodams dejas mākslu, izkoptu kustību stilu, parasti izmantojot balsi pavadījumam. Kad pārdzīvojums ir pārāk liels un vārdi nespēj izteikt visas jūtu pakāpes, tad kustība dod jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas.

© 2010-2011 by Liāna