Aktuāli
Par studiju
Nodarbību saraksts
Galerija
Video
Publikācijas
Prese
Piedāvājums
Sadarbības partneri
Kontakti
Publikācijas
Kad deja ir pašizaugsmes ceļš

Starpnozaru žurnāls”Psiholoģija mums”, 2007 #3(34), 23 lpp.
Ar Zitu Valku sarunājas Marija Vāciete.

Ar ko jūs nodarbojaties?

Esmu lektore Liepājas Pedagoģijas Akadēmijas sporta katedrā, vadu LPA Netradicionālo deju studiju „ARABESKA”.

Kāpēc tieši netradicionālo?

Tas saistīts ar manu senu personīgo interesi par cittautu kultūru, vairāk par austrumu ķermeņa kultūru un kustību mākslu. Vairākus gadus atpakaļ strādāju par aerobikas un ritmiskās vingrošanas treneri, kā arī par, horeogrāfu. Viss jau bija it kā labi, taču radās sajūta, ka mehāniski izpildīta kustība ved un nekurieni, kas vēlāk apstiprinājās. Deju studiju izveidoju kā alternatīvu studentu un interesentu ikdienas kustību aktivitātei, radošai pašizpausmei, savas individualitātes izkopšanai. Šobrīd šī interešu sfēra ir pieprasīta. Atļaušos šī brīvā laika pavadīšanas veidu – nodarbošanos ar cittautu kustību un dejas mākslu nosaukt par vienu no kultūrizglītības aspektiem(virzieniem), jo ar dejas palīdzību cilvēkam ir iespēja iepazīt cittautu vēsturi, kultūru, tai skaitā ķermeņa kultūru un dejas mākslu, kuras izpausme ir mūsu mentalitātei neierastas, īpatnējas plastisko kustību formas un specifisks ritmiski muzikālais pavadījums. Piemēram, atšķirībā no Eiropas tradicionālās mūzikas, Austrumu tautu mūzikā izmanto vienas ceturtdaļas toņus. Tās ir skaņas, kas eksistē it kā pusceļā starp toni un pustoni. Tātad, 12 iespējamo nošu skaņu vietā to ir 2 reizes vairāk. Bet austrumu dejā, respektīvi vēderdejā, mūzika ir jāizdejo - ķermenim ir jākļūst par mūzikas instrumentu. Iedomājieties, kādai ir jābūt dejotāja skaņu uztverei un kustību koordinācijai. Regulāri nodarbojoties ar šo deju, izmainās ikdienā ierastie fiziskās un līdz ar to arī emocionālās izpausmes stereotipi, uzlabojas ritma izjūta, spēja koncentrēties, bagātinās ķermeņa pieredze, neverbālās komunikācijas spējas (ķermeņa valoda), paplašinās cilvēka redzes loks. Uzlabojas arī intelektuālais potenciāls un telpas izjūta. Par veselības aspektu šoreiz nerunāšu – tas tāpat skaidrs.

Taču, lai dziļāk nonāktu līdz cittautu dejas būtībai, ir jābūt interesei par tās tautas kultūru, mākslu un vēsturiskajām saknēm. Parasti tādas dejas kā austrumu vēderdeja, indiešu klasiskā deja, čigānu deja vai Spānijas čigānu flamenko sāk mācīties dejot cilvēks, kura dvēseles stīgas uz to atvibrē. Un lai arī cik dīvaini tas kādam neliktos, tad kā mazas latviešu meitenes, tā arī pavecākas kundzes dvēsele un ķermenis ar milzīgu prieku un sajūsmu atreaģē(atvibrē) uz kādu no šo tautu mūziku un kustībām. Reiz bija gadījums - kad dejotājiem no Latiņamerikas un Spānijas nodejoju priekšā spāņu un arābu dejas, viņi mani nosauca par mēdiju – to, kurš informāciju par to tautu kultūrām "ņem no augšas".

Reiz man nācies dzirdēt tādu jautājumu - vai mums latviešiem tas ir maz vajadzīgs? Manuprāt, šeit nevietā būtu cīņa par latviskās mentalitātes saglabāšanu, noliedzot cittautu kultūras mantojumu, jo latvietis kļūst tikai iekšēji bagātāks un informētāks par to, ko gadu simtiem mantojušas citas tautas, kā arī daudz mazāka būs iespēja apjukt „pasaules plašajos ceļos”.

Vai ir cilvēkam piemērotas vai nepiemērotas dejas?

Katram tas noteikti būs individuāli. Taču ņemot vērā to, ka ar austrumu deju, ko dēvē arī par arābu deju vai vēderdeju, Latvijā nodarbojas daudz vairāk sieviešu kā ar flamenko vai indiešu klasisko deju, varam secināt, ka austrumu deja mūsu mentalitātei un tās psihes īpatnībām ir daudz pieņemamāka, izprotamāka un līdz ar to arī vienkāršāka vai vieglāk izpildāma. Pie tam, apgūstot vēderdeju nav nepieciešama nekāda īpaša fiziska sagatavotība. Šī deja ir tik dabīgi pielāgota sievietes ķermenim, ka to var praktizēt katra sieviete atbilstoši savām vēlmēm, spējām un vajadzībām.

Kāda,Jūsuprāt,ir dejas saistība ar psihi?

Pietuvojoties savās sajūtās šo deju visdziļākajām saknēm, es konstatēju,ka tanī visā ir kaut kas kopējs, vārdiem grūti izskaidrojams. Mums - Eiropas cilvēkiem ir raksturīgi redzēt lietu ārējo formu, tēlu u.t.m.l., taču par darāmās lietas būtību bieži vien tiek aizmirsts.

Vismaz arābu dejas būtību var iepazīt, pārstājot kopēt deju virzienus un dejotājas. Par atskaites punktu jāņem šī konkrētā dejas stila ārējās izpausmes formas. Tas nozīmē - iepazīt sevi un apkārtējo esību (apkārtējo pasauli) ar sava ķermeņa kustību palīdzību, saplūstot ar tiem tēlainajiem priekšstatiem, kas mums - sievietēm liekas visaktuālākie – atbilstoši katrai savam vecuma posmam. (kas mūs visvairāk satrauc kā sievietes) Agri vai vēlu ar šiem jautājumiem nākas saskarties katrai dejotājai- kas es esmu, kāds ir mans garīgais līmenis, kādas vērtības izvirzu par prioritāti.

Interesanti, ka austrumu deju nodarbību procesā dejotājai ir vistiešākā iespēja iepazīt sevi, savus psiholoģiskos kompleksus. Tā, piemēram, bloķēta(savilkta) ķermeņa apakšējā daļa liecina par apspiestu seksualitāti, bet augšējā-par nespēju atklāti, dvēseles līmenī komunicēt ar apkārtējiem. Kāda sieviete novērojusi, ka baidās no tieša acu kontakta ,u.t.t.

Ko var pateikt ar austrumu vēderdeju un kādas ir dejotājas izjūtas, uzstājoties publikas priekšā?

Tieši austrumu deju no citiem deju žanriem atšķir šī īpatnība-dejotājas kontakts(komunikācija ar auditoriju). Dejotājai, uzstājoties publikas priekšā, iekšējās izjūtas krasi mainās. Visgrūtāk ir sasniegt to „lidojuma stāvokli” dejas laikā, kad ķermenis it kā paceļas virs zemes, un deja pārvēršas bar brīvu energoplūsmu. Es to nosauktu par dvēseles lidojumu. Šeit jāpamanās apvienot gan dejotājas iekšējais stāvoklis, gan dejas forma-tehniskais izpildījums, gan dejas saturs un informācijas nodošana skatītājam, gan telpas izjūta - kompozīcija konkrētā telpā, kad dejotāja ar savu klātbūtni aizpilda telpu.

Atbrīvoties dejas laikā ir vissarežģītākais. Šai gadījumā brīvas enerģijas plūsmu dejas laikā var traucēt(bremzēt, aizturēt) vairāki, ar dejotājas personību saistīti faktori - bailes, šaubas, neticība saviem spēkiem, bažas par savu izskatu, ārējo formu u.t.t. Ja dejas laikā dejotājai izdodas nofokusēt uzmanību uz savu iekšējo stāvokli, nevis kustības formu, tad viņai ir visas iespējas ievest transa stāvoklī gan sevi, gan dejas baudītāju(vērotāju ,skatītāju), kas savukārt dod brīnišķīgu energoapmaiņas iespēju. Un visu šo energoplūsmas un dvēseles lidojuma izjūtu kopumu tautā mēdz saukt par austrumu jeb arābu dejas maģiju.

Savukārt, dejotājai, pārdzīvojot visas šīs austrumu dejas nianses, rodas motivācija pilnveidot savu personību, caur kuru savu izpausmi rod cilvēka dvēsele.

Pastāstiet par dejas un dvēseles saistību.

Dejotāja ķermeņa tehnika + muzikalitāte + artistisms + stils + jūtas = dejas dvēsele, bet to var dejai iedvest tikai tās izpildītājs. Tātad, vispirms dejotājam tā ir jāatrod sevī. Alķīmiskajā tradīcijā šo meklēšanas procesu simboliski apzīmē ar iekšējā zelta meklējumiem. Saskaņā ar šo tradīciju, cilvēks sastāv no 3 savstarpēji saistītām daļām: ķermeņa, dvēseles, gara. Un dvēsele, pirms tā savu izpausmi radusi kultūras augstākajā līmenī - mākslā, izgājusi vairākas evolūcijas stadijas, iemiesojoties dažādās, atšķirīgās civilizācijās un kultūrās. No šejienes arī var nojaust, cik veca, pieredzējusi un tīra ir dvēsele, un caur kādu personības aspektu tā izpaužas. Mūsu kontekstā tā ir deja.

Reiz kāds Meistars man teica: ”Arī deja var būt ceļš”. Ar to viņš domāja pašizaugsmes ceļu, DAO ,taču tikai tagad varu nešaubīgi apgalvot, ka tas tā ir.

Savukārt mūsu ķermenis, izejot vairākas evolūcijas stadijas, ir ieguvis to veidolu, kas mums ir pašlaik. Un bieži vien brieduma gados vai pat vēl vēlāk, kad dvēsele ir nobriedusi un ir radusies izpratne par to, kā dejot „pa īstam”, proti, pareizi dejot, ķermenis sāk novecot, vairs nespēdams turēt nepieciešamo slodzi. Tādēļ es vienmēr mācu studentiem deju kā pašizziņas procesu, lai tā nepārvēršas tikai par mehānisku kustību atkārtošanu, kas ir ceļš uz nekurieni.

Trešā cilvēka daļa ir gars-tā ir atsevišķa tēma, ko dejas kontekstā, manuprāt, vairāk varētu aplūkot caur Spānijas čigānu folkloras mākslas - flamenko dejas – starpniecību.

© 2010-2011 by Liāna